20 gadi ir skaists vecums - tu esi jauns, reizē arī jau pietiekami pieaudzis.
Personīgi, visstraujāk es pieaugu pēdējā gada laikā - tik tālu,ka pašai ir pat grūti sevi atpazīt.
Dažreiz man ir tāda dīvaina sajūta, kad es iedomājos, ka tas, kas tagad notiek, nekur nepaliks. Viss piedzīvotais, iemācītais paliks, spilgtākās sajūtas arī nekur tālu neizzudīs. Balsoties uz savu pieredzi es arī iespējms kādreiz kļūšu par mammu. Mamma, kas ir tusējusies uz nebēdu vidusskolas gados, bieži dejojusi uz bāru letēm, apmeklējusi interesantus iecirkņus (bērniem par to ne vārda); garšojis ir pat tik daudz,ka no rītiem rokas trīc. Tā ir tikai mazā daļiņa no melnā manī. Bet es nesatraucos, jo bez melnajām daļiņām ir arī daudz citas krāsas. Un tomēr, ja arī "paveiktos" un tās melnās krāsas nebūtu - vai tad tā būtu es?